Atmiņas par Anklamas antifašistu lokālo bloku: izstāde un ekskursija!

Atmiņas par Anklamas antifašistu lokālo bloku: izstāde un ekskursija!

1945. gada 14. jūlijā, tikai īsu brīdi pēc Otrā pasaules kara beigām, KPD, SPD, CDU un LDP pārstāvji Berlīnē vicināja karogu un nodibināja antifašistisku demokrātisku bloku. Tas bija pirmais solis uz tādu politisko reorganizāciju Vācijā Ziemeļu kurjers ziņots. Nākamajā dienā šis lēmums kļuva precīzāks, kad tās pašas partijas Anklamā nodibināja vietējo bloku. Līderu vidū bija Karls Loons un Alfrēds Hāns no KPD un Rūdolfs Klūss un Karls Meiers no SPD.

Šīs politiskās koalīcijas dibināšana notika apvērsumu laikā, ko Valsts pilsoniskās izglītības centrs uzskata par izšķirošu politiskās kultūras attīstībai. Vēsturnieks Kristofs Vunnike šo svarīgo laikmetu izgaismos trešajā pasākumu sērijas daļā, kas notiks ceturtdien, 19. jūnijā, pulksten 18.00. bijušajā Vērmahta cietumā Anklamā.

Ieskats un ekskursijas Vērmahta cietumā

Apmeklētājiem no plkst.17 ir iespēja piedalīties ekskursijā pa vēsturisko ēku gida pavadībā, ko vadīs muzeja direktore Sabīne Gērnere. Ieeja pasākumā ir bez maksas, savukārt ekskursijas gida pavadībā tiek piedāvātas par cenu 4,50 eiro. Sēriju organizē Hanzas pilsēta Anklama, Anklamas Demokrātijas veikals un Anklamas un apkārtnes vēsturiskā asociācija, kas uzsver šo piemiņas pasākumu nozīmi.

Pēckara gados padomju okupētajā zonā oficiāli tika apstiprinātas antifašistiskās partijas un arodbiedrības, sākot ar 1945. gada 10. jūniju. KPD dibināšana un vēlāk Vācijas Sociālistiskās vienotības partijas (SED) izveidošana 1946. gada aprīlī bija nozīmīga tā laika politiskajai ainavai, jo tās avoti bija Vācijas vēstures dokumenti parādīt.

Antifašisms kā politisks instruments

Antifašisms ir pildījis ne tikai vēsturiskas, bet arī skaidras iekšpolitiskas un ārpolitiskas funkcijas. VDR tas kalpoja kā līdzeklis Vācijas Federatīvās Republikas izolācijai aukstā kara laikā un SED režīma stabilizēšanai. Pēc komunisma krišanas antifašisms joprojām bija nozīmīgs politisks instruments sociālo kustību mobilizācijai, pat ja tā teorētiskais pamatojums tika arvien vairāk apšaubīts. Federālā pilsoniskās izglītības aģentūra tiek kritiski apspriests.

Antifašisma attīstība kā VDR identitātes vadmotīvs, kā Valters Ulbrihs raksturoja tā centrālo lomu, ilustrē šīs ideoloģijas sarežģītību un pārmaiņas gadu gaitā. Antifašisms ne tikai kā reakcija uz labējo ekstrēmismu, bet arī kā kultūras un emocionālās mobilizācijas instruments ir saglabājis savu aktualitāti līdz pat mūsdienām. Tas ir vairāk nekā tikai vēsturisks termins; tā ir daļa no notiekošā diskursa par identitāti un atbildību Vācijas vēsturē.

Vēl jo svarīgāk ir atbalstīt tādus pasākumus kā gaidāmais pasākums Anklamā, lai saglabātu dzīvu atmiņu un nodotu vēstures mācības nākamajām paaudzēm.