Sēdera štatu apvienošana: šīm federālajām zemēm vajadzētu aiziet!

Sēdera štatu apvienošana: šīm federālajām zemēm vajadzētu aiziet!

Diskusija par federālo zemju reorganizāciju uzņem apgriezienus. Bavārijas premjerministrs Markuss Sēders (CSU) nesen īstenoja savu redzējumu par federālo zemju apvienošanu. Pieaugot izmaksām un prasībām pēc lielākas efektivitātes, tagad notiek debates par to, kuras valstis varētu palikt aiz muguras.

INSA institūta veiktā aptauja liecina, ka 38% respondentu atbalsta federālo zemju apvienošanos, bet 42% ir pret to un 20% joprojām nav izlēmuši. No tiem, kas atbalsta apvienošanos, 68% uzskata, ka Zāra zeme ir obligāta. Kandidātu vidū ļoti populāras ir arī Brēmene (60%) un Saksija-Anhalte (57%). Pēc Merkura teiktā, sarakstā redzamas citas valstis, tostarp Hamburga (56%) un Berlīne (50%).

Slepenie plāni un pretestība

Pats Sēders saka, ka mazākas federālās zemes bieži vien ir tik tikko dzīvotspējīgas un tāpēc ir atkarīgas no lielāku valstu finansiālā atbalsta. Jo īpaši Bavārija, kas pagājušajā gadā valsts finanšu izlīdzināšanas sistēmā iemaksāja aptuveni 9,8 miljardus eiro, aicina reformēt šo sistēmu, kas, pēc tās domām, ir novecojusi. Agrāk Sēders ir minējis Brēmeni un Zārlandi kā apvienošanās kandidātus, taču nav prezentējis konkrētus modeļus, kas ļautu īstenot praktisku darbību.

Pretestība Sēdera priekšlikumiem nav ilgi jāgaida. Šlēsvigas-Holšteinas premjerministrs Daniels Ginters (CDU) viennozīmīgi noraidīja CSU līdera priekšlikumu. "Tas tikai maksā naudu un nav efektīvi," saka Ginters. Arī Zārlandes premjerministre Anke Rēlingere (SPD) uz Sēdera prasībām reaģē ar izsmieklu un atsaucas uz Zāras vēsturisko lomu. Tāpēc ir skaidrs, ka Sēdera plāni neiztiks bez pretestības, un, tāpat kā lielākajai daļai politisko iniciatīvu, arī šai ir nepieciešama iedzīvotāju piekrišana referenduma ceļā.

Tiesiskais regulējums un izaicinājumi

Tiesiskais regulējums federālo zemju reorganizācijai ir izveidots, taču šis process, visticamāk, nebūs vienkāršs. Lai mainītu federālo struktūru, ir nepieciešams federālais likums un pilsoņu piekrišana. Arī pagātnes piemēri liecina, ka šādi projekti ne vienmēr bija veiksmīgi. Mēģinājums apvienot Berlīni un Brandenburgu cieta neveiksmi 1996. gadā.

Eksperti arī brīdina, ka šādas apvienošanās rezultātā īstermiņa izmaksas var būt lielākas, savukārt ilgtermiņa ietaupījumi var būt ierobežoti. Tomēr spiediens reformēt federālās struktūras ir manāms un drīzumā varētu novest pie jauna mēģinājuma apspriest federālo zemju reorganizāciju. Taču atliek noskaidrot, vai iedzīvotāju labklājība patiešām ir prioritāte, vai tas ir tikai finansiālu apsvērumu jautājums. Atskats pagātnē varētu parādīt, ka daudzas federālās zemes varētu veikt labu biznesu ar šādu reformu, taču vai visi patiešām ir gatavi uzņemties ar to saistītos riskus?

Debates joprojām ir aizraujošas, un nākamie mēneši varētu atklāt, kā reforma patiesībā varētu izskatīties un vai iedzīvotāji ir gatavi izmantot savu ietekmi. Spogulis ziņo, ka ir liela pretestība un šķiet, ka iedzīvotāju viedokļi dalās.

Novērotāji tagad pievērsīs uzmanību tam, kā turpmākajās nedēļās attīstīsies politiskais spēku samērs un vai beidzot sāksies dialogs par federālo zemju nākotni. Jāskatās, vai Sēderam un viņa kolēģiem ir labas prasmes nogludināt lietas un atrast visām pusēm pieņemamu risinājumu.