Rūgtas skumjas Klīcā: Dagmāra Burmeistere cīnās par drosmi dzīvot pēc zaudējuma

Rūgtas skumjas Klīcā: Dagmāra Burmeistere cīnās par drosmi dzīvot pēc zaudējuma

Smags likteņa trieciens satricināja Klūcas Dagmāras Burmeisteres dzīvi. Viņas 84 gadus vecā māte acu priekšā piedzīvoja insultu. "Tas bija šausmīgs brīdis," atceras Dagmāra. Māmiņu nekavējoties nogādāja slimnīcā dežūrārste, kur Dagmāra šajā grūtajā laikā palika viņai blakus. Diemžēl viņas māte pēc insulta vairs nevarēja runāt, un bažas par viņas labklājību bija visur. Pēc mātes nāves Dagmāra iekrita dziļā emocionālā bedrē. Neskatoties uz ģimenes atbalstu, viņa jutās vientuļa un apmaldījusies.

Šis zaudējums Dagmārai bija īpaši sāpīgs, un arī bēru dievkalpojums viņai bija liels slogs. Viņai bija ārkārtīgi grūti atvadīties no mātes. "Likās, ka daļa no manas dzīves man tika atņemta," viņa raksturo savas jūtas. Šajā laikā viņa meklēja sarunu ar mācītāju, lai dalītos savās pārdomās un sajūtās, kā arī saņēma atbalstu no kolēģiem. Taču zaudējums nebija vienīgais, ar ko Dagmārai bija jātiek galā. Desmit gadus vēlāk viņas tēvs nomira no progresējošas demences, par ko ģimene vienmēr zināja.

Paliatīvās aprūpes nozīme

Paliatīvā aprūpe ir ārkārtīgi svarīga mīļotā cilvēka dzīves beigu posmā. PVO to definē kā uz cilvēku vērstu pieeju, kuras mērķis ir atbalstīt gan pacientu, gan ģimeņu fiziskās un emocionālās vajadzības. Daļa no šīs aprūpes ir praktiska palīdzība un bēdu konsultācijas, kas paredzētas, lai palīdzētu cietušajiem aktīvi dzīvot līdz nāvei un tikt galā ar bēdām. Dagmāra Burmeistere vēlētos, lai šādi pakalpojumi būtu pieejami vairāk cilvēku, un iesaka saņemt profesionālu atbalstu, lai labāk tiktu galā ar bēdu procesu.

Īpaši sarežģītās situācijās pacientiem un viņu tuviniekiem nepieciešama visaptveroša aprūpe. Kā liecina gadījums ar 86 gadus vecu pacientu, kurš pēc smaga insulta vairs nespēja būt neatkarīgs. Ģimene saskārās ar neticamiem lēmumiem, kas bija jāpieņem, jo ​​nebija iespējams organizēt atbilstošu aprūpi mājās. Visbeidzot pacients tika pārvests uz parasto neiroloģisko nodaļu, kur radinieki varēja viņu pavadīt pēdējās dienās. Šeit izpaužas insulta pacientu īpašās vajadzības, kuri bieži cieš no paralīzes un citiem traucējumiem.

Hospice un paliatīvo pakalpojumu loma

Vismāras ekumēniskais hospiss dienests piedāvā pēdējos palīdzības kursus kopš 1998. gada, kas attiecas uz mirstības, nāves un paliatīvās aprūpes tēmām. Šie kursi ir nenovērtējami, un Dagmāra Burmeistere būtu vēlējusies vairāk piedāvājumu, piemēram, sēru kafejnīcu, lai dalītos savās bēdās ar citiem. Situāciju vēl vairāk sarežģī fakts, ka daudziem radiniekiem nav iepriekšēju veselības direktīvu. Šādos gadījumos paliatīvo speciālistu pienākums ir sniegt pacientiem un viņu ģimenēm vispusīgus padomus un atbalstu, lai līdz pēdējam elpas vilcienam būtu garantēts cienīgs atbalsts.

Runājot par paliatīvo aprūpi, nedrīkst aizmirst, ka tā nav tikai medicīniskā aprūpe. PVO uzsver, ka paliatīvās aprūpes pieejamība ir visu cilvēku cilvēktiesības neatkarīgi no viņu slimības vai ienākumiem. Tomēr daudzās valstīs joprojām ir būtiski šķēršļi, kas jāpārvar. Tie cita starpā ietver speciālistu apmācības trūkumu un nepietiekamu piekļuvi pretsāpju medikamentiem, kam bieži vien ir izšķiroša nozīme pēdējā dzīves posmā.

Dagmārai Burmeisterei atmiņa par māti paliek dzīva. Bet pāreja no skumjām uz cerību ir process, kas prasa laiku. Viņa turpina meklēt veidus, kā dalīties savā pieredzē, izmantojot sarunas un piedāvājot citiem, lai iedrošinātu tos, kuri nonākuši līdzīgās situācijās.

Daudziem cilvēkiem ceļojums cauri bēdām un izaicinājumiem, kas rodas, zaudējot tuviniekus, ir viens no lielākajiem dzīves spriedzi. Dagmāra Burmeistere ir piemērs tam, cik svarīgi ir nejusties vienam un meklēt atbalstu. Paliatīvā aprūpe var sniegt vērtīgu ieguldījumu, lai pēdējās dzīves dienas būtu labākais laiks pacientiem un tuviniekiem.

Lai iegūtu papildinformāciju par nopietnu slimību risināšanu un paliatīvās aprūpes nozīmi, izlasiet ziņojumus no Baltijas jūras laikraksts, Hospice.at un PVO.