103 gudrības pilni gadi: Ērika Zīfle atklāj savas dzīves noslēpumu

103 gudrības pilni gadi: Ērika Zīfle atklāj savas dzīves noslēpumu

Rāteburietes Ērikas Zīfles dzīvesstāsts ir ne tikai ievērojams ar to, ka viņa nesen nosvinēja savu 103. dzimšanas dienu. Tas ir arī dzīvs liecinieks pārmaiņām, kuras Vācija ir piedzīvojusi kopš Veimāras Republikas sākuma gadiem. Mērs Martins Veitmans ar krāsainiem ziediem sveica Dučerovas vecāko iedzīvotāju un novēlēja visu to labāko turpmākajos gados. Ērika atklāj savu laimīgu vecumdienu recepti: solīds dzīvesveids, veselība, bez alkohola un lojalitāte. Viņu atziņas varētu būt svarīgas ne tikai vecākajām paaudzēm, bet arī jaunākajām.

1922. gadā, Ērikas dzimšanas gadā, Vācija joprojām bija dramatisku pārvērtību sākumā. Tikko tika nodibināta Veimāras Republika, un cilvēki centās tikt galā ar Pirmā pasaules kara sekām. Kara dēļ zaudētie aptuveni desmit miljoni cilvēku atstāja savas pēdas sabiedrībā, kas izpaudās badā, haosā un politiskajos nemieros. Šajā nenoteiktības laikā dienasgaismu ieraudzīja arī pirmie gumijas lāči, tolaik saukti par “dejojošajiem lāčiem”, kurus izgudroja Hanss Rīgels no Haribo, kas palīdzēja saldajam gardumam kļūt populāram. Saldumu demokratizācija bija daļa no sociālajām pārmaiņām, kas palielināja luksusa pārtikas pieejamību plašai sabiedrībai un tādējādi veicināja nelielu, bet nozīmīgu daļu jaunajā attieksmē pret dzīvi.

Veimāras Republika un tās mantojums

Veimāras Republika, kas pastāvēja no 1919. līdz 1933. gadam, bija pārmaiņu un optimisma laiks. Ieviešot vispārējās vēlēšanu tiesības un pilsoņu juridisko vienlīdzību, jaunā demokrātija mēģināja izveidot modernu sabiedrību. Neskatoties uz to, valsts bija stipri sašķelta, kas cita starpā atspoguļojās arī straujajā reiha kancleru skaitā 13 gados 14 gados. Nevarēja nepamanīt vilšanos un klupšanas akmeņus, kas pavadīja Veimāras Republiku, jo īpaši augsto bezdarba līmeni un Versaļas līguma nospiedošās reparācijas prasības.

Pirmās vēlēšanas šajā jaunajā demokrātijā radīja lielas cerības, taču realitāte bieži bija citāda. “Zelta divdesmitie” bija raksturīgi gan ar augšupeju, gan arī ar dramatiskiem ekonomiskiem neveiksmēm. Šajā kontekstā Ērikas Zīfles dzīve bija pieticīga, bet stabila. Viņa lepojas ar to, ka dzīvo savās četrās sienās, ko atbalsta meita Anita Rosta un sociālais dienests Johanniter.

Saldumi kā kultūras attīstības sastāvdaļa

Līdz ar gumijas lāču un citu konditorejas izstrādājumu parādīšanos sākās diskusija par patērētāju uzvedības lomu sabiedrībā. Ekonomiskā un sociālā spiediena ietekmē daudzi cilvēki sāka meklēt mazus priekus – un tādi saldumi kā gumijas lācīši daudziem kļuva par pieņemamām cenām. Sveķu lāču veikala rīkotājdirektore Dorisa Rihtere raksturo nostalģisko vērtību, kas mazajiem augļu gumijas lācīšiem saglabājusies arī mūsdienās. Augļu gumijas patēriņš Vācijā tagad ir pieaudzis līdz aptuveni 200 000 tonnām gadā, kas liecina par šo mazo kārumu popularitāti.

Savai 104. dzimšanas dienas ballītei Ērika plāno saldējuma vakariņas ar mēru. Šī kopienas un pulcēšanās tradīcija ir vēl viens ieguldījums slepenajā pilnvērtīgas dzīves receptē, ko viņa ir izstrādājusi vairāk nekā gadsimta laikā. Tāpēc nepārtraukta jautrība sīkumos apvienojumā ar stabilu dzīvesveidu ir tas, kas viņai saglabā jaunumus līdz šai dienai.

Ērikas Zīfles dzīve mums parāda, ka, neskatoties uz daudzajiem izaicinājumiem, ar kuriem Vācija ir piedzīvojusi gadu desmitu laikā – gan sabiedrībā, gan privātajā dzīvē –, uzmanības centrā arī turpmāk ir jābūt tiekšanās pēc vienkāršības, veselības un saiknes. Viņas stāsts ir uzmundrinošs vēstījums, kas māca novērtēt mazos dzīves priekus.