Automašīnas, sastrēgumi un transporta pāreja: Vechta un Lohne fokusā!

Automašīnas, sastrēgumi un transporta pāreja: Vechta un Lohne fokusā!

Lohne un Vechta ielas ir pārpildītas ar dažādu marku transportlīdzekļiem – no Ferrari līdz AMG Mercedes līdz antīkajām automašīnām. Bet, lai gan Vehtas Lielajā ielā parādās daudzi transportlīdzekļi, daudzu autovadītāju mobilitāte ir apdraudēta. “Daudz automašīnu, maz mobilitātes,” kā teikts vienā no pēdējiem rakstiem om-online.de trāpīgi apraksta. Autors Alfons Batke, 68 gadus vecs ārštata pensionārs un ilggadējs žurnālists, izgaismo pašreizējo satiksmes situāciju, ko rada papildu spriedze liela būvlaukuma dēļ Lohnes dzelzceļa stacijā.

Būvlaukums rada ne tikai satiksmes sastrēgumus, bet arī sašutumu braucēju vidū, kuri gaida neskaidro Nordwestbahn vilcienu ierašanos. Gandrīz varētu teikt, ka ielas ir pašreizējās transporta politikas simbols: “Kaut kas notiek!”, varētu teikt atraisītā tonī, domājot par plānošanas trūkumu pagātnē.

VDR pilsoņu un viņu automašīnu bēgšana

Vācijas divīzijas pagātnē ir arī interesanti pavērsieni, piemēram, vēsturiskā “Operation Ignition Coil”, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta bēgļu VDR pilsoņu automašīnām. 1989. gada 30. septembrī Hanss Dītrihs Genšers uz Prāgas vēstniecības balkona paziņoja, ka VDR pilsoņiem tiks atļauts atstāt valsti, un tas bija sākuma signāls masveida izceļošanai. Daudzi bēgļi ne tikai atstāja savas mājas, bet arī savus transportlīdzekļus, tostarp daudzus Vartburgus, kas tagad bija novietoti pļavās un laukos, kamēr cilvēki devās uz rietumiem. Stasi, kas aktīvi piedalījās šajā operācijā, daudzas no šīm automašīnām konfiscēja.

Rolfs Mahlke, viens no bēgļiem, kurš caur Prāgas vēstniecību savā sarkanajā Vartburgā nokļuva Rietumos, pētīja šo transportlīdzekļu repatriāciju un publicēja par to eseju klasiskajā automobiļu žurnālā “79oktan”. Viņš apraksta, kā Stasi ar ministra rīkojumu pārvaldīja republikāņu bēgļu īpašumus, tostarp viņu automašīnas. Vairāk nekā 4000 VDR pilsoņu svinēja bēgšanu pārpildītajā vēstniecībā Prāgā, kamēr viņu automašīnas palika bez īpašniekiem.

No Freienbrink atpakaļ mājās

Šie transportlīdzekļi tika atgriezti Freienbrinkā netālu no Berlīnes, kur Stasi vadīja noliktavu. Šeit uz laiku tika glabātas līdz 2500 Austrumu automašīnām, un atgriešanas tiesiskais pamats bija Krimināllikuma 56. pants, kas ļāva konfiscēt noziegumu gadījumā. Sākot ar 1990. gada martu, ar bijušajiem īpašniekiem sazinājās, lai viņi varētu savākt savus spēkratus. Daži izmantoja iespēju, bet citi to nedarīja – atmiņas par viņu pašu bēgšanu bieži bija pārāk sāpīgas.

Tomēr repatriācija nebija bez problēmām, jo ​​1989. gadā Valsts drošības ministrija (AM) ziņoja par grūtībām ar uzglabāšanas jaudu, un vasaras mēnešos Čehoslovākijā un Ungārijā savākto transportlīdzekļu skaits pieauga. Arī robežšķērsošanas vietās atstāto automašīnu konfiskācija bija dārga valsts kasei.

Šādi vēstures apskati parāda, kā mobilitāte ir mainījusies gadu gaitā, un sniedz interesantu ieskatu pašreizējās diskusijās par mūsu transporta infrastruktūru: “Cik automašīnu ir par daudz?” varētu jautāt, pamatojoties uz pagātnes pieredzi un konfliktiem, kas starp valstīm radās saistībā ar automašīnu atdošanu.

Runājot par satiksmes situāciju Lohnē, mums šodien skaidri jāuzdod sev jautājums: vai mums tiešām ir pietiekami daudz kontroles pār vēstures riteni, lai ceļi atkal nekļūtu par satiksmes sastrēgumu katastrofu? Laba rokas satiksmes plānošanā varētu būt solis pareizajā virzienā.