Atgriezties Neibrandenburgā pēc 20 gadiem: kur ir māju sajūta?

Atgriezties Neibrandenburgā pēc 20 gadiem: kur ir māju sajūta?

Atgriešanās Neibrandenburgā dažkārt var šķist vairāk kā mājupceļš nezināmajā. Pēc 20 gadiem Vācijas rietumos kāda ģimene nesen spēra soli atgriezties savā vecajā dzimtajā pilsētā. Šī stāsta autore apraksta izaicinājumus un šķēršļus, kas nāk ar šo jauno sākumu. Kā nnn.de ziņo, ka pēc septiņiem mēnešiem ģimene joprojām nejuta, ka būtu īsti ieradusies. Sākotnējais cenu šoks atgādināja par atšķirībām starp abām Vācijas daļām, taču nebija galvenais iemesls viņu nenoteiktībai.

Sociālos kontaktus Neibrandenburgā acīmredzot ir grūtāk izveidot, nekā gaidīts. Salīdzinot ar tādām dzīvīgām pilsētām kā Ķelne, ikdienas dzīve šajā mazpilsētā ir ļoti strukturēta. Kamēr Reinas metropolē var ātri iegūt jaunas paziņas, ziemeļaustrumu vāciešiem, šķiet, ir pavisam cita mentalitāte. "Šeit ir zināma nopietnība," jūs varētu domāt. Attiecību attīstība prasa laiku, un spontānas tikšanās notiek reti. Vecais badmintona klubs, kurā savulaik darbojās autors, vēl nav apmeklēts. Arī draugam, kurš arī atgriezies pilsētā, ir maz laika.

Mājas un identitātes sajūtas

Jautājumu par identitāti un dzimteni aktualizē ne tikai autors, bet arī daudzi citi, kas pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ atgriezušies Austrumvācijā. Kā rakstā no Deutschlandfunk kultūra var lasīt, teātra veidotāja Rika Venigere pēc 20 Rietumos pavadītiem gadiem ir atradusi ceļu atpakaļ uz Neibrandenburgu. Tomēr atšķirībā no autores viņa izjuta maz ilgas pēc mājām. Viņu mājas jēdziens nav saistīts ar ģeogrāfisko atrašanās vietu, bet gan ar konkrētu laika posmu, īpaši 20. gadsimta 90. gadiem, kas iezīmējās ar bailēm.

Šīs dažādās perspektīvas par māju sajūtu un identitāti arī ir daļa no plašāka kultūras konteksta. 30 gadus pēc atkalapvienošanās daudzi austrumvācieši jautā sev, kā viņi sevi definē. Skaļi bpb.de Austrumvācijas identitāte tika veidota tikai pēc atkalapvienošanās, un kopš tā laika tā ir attīstījusies spriedzes zonā starp nelabvēlīgu situāciju un atzinību. Līdz pat šai dienai daudzi austrumvācieši jūtas atstumti un nav pilnībā integrēti savā identitātē.

Ceļš uz integrāciju

Atgriešanās stāsta autoram tagad jātiek galā ar sava lēmuma sekām. Neskaitot grūtības nodibināt kontaktus, savu lomu spēlē arī ikdienas ģimenes dzīve - neskatoties uz to, ka esat tuvu saviem vecākiem, kuri nekad nav pārcēlušies no Neibrandenburgas, jūs jau sen esat izveidojuši savas struktūras. Jūs vienmēr satiekat kaimiņus un dažreiz arī kādu vecu draugu, taču joprojām ir grūti integrēties sabiedrībā.

No visas šīs pieredzes un novērojumiem kļūst skaidrs: atgriešanās dzimtajā pilsētā nes sev līdzi ne tikai nostalģiju, bet arī nepieciešamību pārorientēties izmainītajā sabiedrībā. Autoram vēl ir daudz darāmā, jo nākamajā slejā viņš apraksta dziļāku apkārtnes izjūtu un jaunos izaicinājumus, ko sev līdzi nes mājas.