Pēc 20 gadiem Neubrandenburgā: Kur ir mājas sajūta?

Pēc 20 gadiem Neubrandenburgā: Kur ir mājas sajūta?

Neubrandenburg, Deutschland - Atgriešanās Neubrandenburgā dažreiz var šķist vairāk kā atgriešanās pie nezināmā. Pēc 20 gadiem Rietumu Vācijā, ģimene nesen spēra soli, lai atgrieztos savā vecajā dzimtajā pilsētā. Šī stāsta autors apraksta izaicinājumus un šķēršļus, kas saistīti ar šo svaigo sākumu. Kā nnn.de ziņots pēc septiņiem mēnešiem. Sākotnējais cenu šoks atgādina atšķirības starp abām Vācijas daļām, bet tas nav galvenais iemesls jūsu nenoteiktībai.

Sociālos kontaktus acīmredzami ir grūtāk veidot Neubrandenburgā, nekā gaidīts. Salīdzinot ar dzīvīgajām pilsētām, piemēram, odekolonu, ikdienas dzīve šajā mazajā pilsētā ir stingri strukturēta. Kaut arī Reinas metropolē var ātri iegūt jaunus paziņas, šķiet, ka ziemeļiem vāciešiem ir pavisam cita mentalitāte. "Šeit gaisā ir noteikta nopietnība," jūs varētu domāt. Attiecību attīstība prasa laiku, un spontānas sanāksmes ir reti sastopamas. Vecā badmintona asociācija, kurā autore iepriekš bija aktīva, vēl nav apmeklēta. Draugam, kurš arī ir atgriezies pilsētā, gandrīz nav.

mājas un identitātes jūtas

Identitātes un dzimtenes jautājums rodas ne tikai autors, bet arī daudzi citi, kas pēdējos gados ir atgriezušies Austrumvācijā dažādu iemeslu dēļ. Kā var lasīt rakstā deutschlandfunk kultur , teātra veidotājs Rika atrada mazāk atpakaļ uz neubrannburg in the the West. Tomēr atšķirībā no autores viņa jutās maza mājas. Viņas skatījums uz mājām nav saistīts ar ģeogrāfisku vietu, bet gan uz noteiktu laiku, it īpaši 1990. gadu, ko veidoja bailes.

Šīs dažādās mājas un identitātes sajūtas perspektīvas ir arī daļa no lielāka kultūras konteksta. 30 gadus pēc atkalapvienošanās daudzi austrumu vācieši sev jautā, kā viņi sevi definē. Saskaņā ar bpb.de Austrumvācijas identitāte tika veidota tikai ar atjaunošanu un kopš tā laika ir izveidojusies starp atšķirību un novērtēšanu. Līdz šai dienai daudzi austrumu vācieši jūtas atstumti un nav pilnībā integrēti savā identitātē.

Ceļš uz integrāciju

Atgriešanās stāsta autoram tagad ir jātiek galā ar viņa lēmuma sekām. Papildus sarežģītajam kontaktam, arī ikdienas ģimenes dzīvei ir arī loma - neskatoties uz tuvumu jūsu vecākiem, kuri nekad nav attālinājušies no Neubrandenburgas, jūs jau sen esat izveidojis savas struktūras. Jūs atkal un atkal satiekat kaimiņus un dažreiz vecu draugu, taču izaicinājums joprojām ir pastāvīgi jāintegrē sabiedrībā.

No visām šīm pieredzēm un novērojumiem kļūst skaidrs, ka atgriešanās dzimtajā pilsētā ne tikai rada nostalģiju, bet arī nepieciešamību pārorientēties mainītā sabiedrībā. Autorei joprojām ir daudz priekšā, viņš savā nākamajā slejā apraksta dziļāku sajūtu par savu apkārtni un jaunajiem izaicinājumiem, ko mājās rada mājas.